Man ir grūti rakstīt par Gustavo atgriešanos. Par to liecina arī fakts, ka šīs pārdomas uzrakstīju tikai ar trešo piegājienu. Brīžiem šķiet, ka pats Gustavo atgriešanās rituāls – pieteikumi, klipi, intervijas, pasākumi, koncerti – ņem virsroku pār mūziku, kura arī runā par atgriešanos, un lieta sāk zaudēt sākumu un galu.
Tomēr neesmu arī starp tiem, kas principiāli atteicās klausīties Arstarulsmirus projektus vai gaidītu atpakaļ Gustavo Tabasco, tāpēc par atgriešanos priecājos, bet diži neiespringu. Skaidrs, ka atgriezties nav iespējams – tikai pārtapt, un Gustavo ceturtais studijas albums “Tagad tikai sākās” to atzīst ar prieku.
“Tagad tikai sākās” ir līdz šim visstraujāk tapušais Gustavo albums, un “Trešās elpas” / “Pilsētas portāla” skaņas plašumus iemainījis pret vēsāku, elektroniskāku skanējumu. Jaunā albuma teksti pārsvarā līdzsvaro Gustavo stila asprātības (“Kad nav izejas, piedūriens ieejās ir līst man” – Saradīts), jauna Gustavo tēla iezīmēšanu aktuālajā latviešu hiphopa ainā (skat. pravietisko sapni “Servisa” 2. pantā), afirmācijas un introspekciju. Šis līdzsvars ļauj Gustavo uzrakstīt gan konceptuāli stingrāk ieturētas dziesmas, gan vienkārši parepot, ja neskaita tādus trūkumus kā atsevišķus neveiklus pančus (zinot Gustavo izdomas amplitūdu, katram klausītājam tie var atšķirties), un zināmu abstrakcijas slāni, kas ļauj runāt par to, kas Gustavo ir vai nav, bet krietni mazāk ļauj izteikt to, kas pa šo laiku ir sadarīts un piedzīvots. Un tomēr šajā albumā ir “Paštaisītas jūtas”.
“Paštaisītas jūtas” uz pārējā albuma fona izceļas ar minimālo, akustisko skanējumu un emocionālo spriedzi. It kā nekā daudz – flauta, klavieres, bungas un stāsts –, bet dziesma met tiltu uz laiku pēc “Beidzot” izdošanas, kad atzinības un ārējā veiksme tomēr nedod pienācīgu algu vai paliekošu gandarījumu. Ārpus stāsta, kas iezīmē radošā procesa izsmeļošo, asinis sviedrējošo pusi, asaras acīs izsit visas dziesmas kopīgie kāpumi un kritumi. Flautas dziesmas vidū kļūst spalgas un saraustītas kā aizrauta elpa. Bungas izvirst un pieklust līdz ar balsi. Pat sketsdziesmas beigās atgādina vārdus rock bottom.
“Paštaisītas jūtas” rāda Gustavo monētas otru pusi pavisam citā veidā kā līdz šim, daudz tiešākā veidā kā to darīja, piemēram, “Trešās elpas” dziesmas, kuras runāja par attālināšanos no agresīvas enerģijas un vērtībām. Šķiet, šī jaunā šķautne daļēji izriet no distances, ko rada atgriešanās. Vienlaikus tas ir arī brīdinājums neuztvert repa tēlus kā pašsaprotamus un tieši pārnesamus no skatuves uz realitāti. Dziesma man saka: “Saudzējam Gustavo”, un es tai piekrītu.
Varbūt vēl ir pāragri teikt, kas no albuma būs paliekošs un kas novecos, bet manī jau sāk sarukt sākotnējā skepse pret Gustavo atgriešanos. “Paštaisītas jūtas” atgādina, ka šādi spriedumi par to, kā māksliniekam (ne)vajadzētu rīkoties ir diezgan tuvredzīgi. Ja atgriezties nav iespējams, tad muļķīgākais ir to pieprasīt un vilties. Laikam ejot, “Tagad tikai sākās” negludumi atmaigst, un tas sāk iezīmēties kā vienkārši labs albums. Dažreiz kaitinošie sīkumi ir iestrādāti tik dziļi dziesmas pamatos, ka pie tām vairs neatgriežos (“G komats”, “Skip”), bet pārsvarā es vienkārši priecājos dzirdēt jaunu Gustavo albumu 2023. gadā. Atgriešanās parādes nospiedums uz albumu zūd, un Gustavo aktivitāte koncertos un citu reperu dziesmās liecina, ka labākais vismaz turpinās.