Gribēju rakstīt par Stepa “Slikc sunc” jau tad, kad albums iznāca, taču noslinkoju un beigās padevos. Cerēju, ka manā vietā albumu saulītē izcels citi. Uzzinot, ka “Slikc sunc” nav starp Zelta mikrofona Labākā hiphopa albuma nominantiem, tomēr saņēmos uzrakstīt.
Hiphops ir mutāciju žanrs – vai nu caur sampliem vai stilu sakausējumiem, tas nepārtraukti ieņem jaunas aprises. Viens no pēdējās desmitgades lielākajiem viļņiem ir bijis emo treps, kas repā ieveda drūmas elektriskās ģitāras un jaunības sāpju stāstus, lai gan, protams, ne pirmo reizi; līdzās tam – arī trokšņainais rage subžanrs.
Stepa “Slikc sunc” repu mij ar pankmūziku, turklāt daudz izteiktāk nekā debijas albumā “Jaunais”. Ja emo trepa reperi no “otrā žanra” galvenokārt aizņēmās melodiskus un tematiskus elementus, Stepa gadījumā panks atrodams attieksmē un albuma raupjajā skanējumā, kas ir vienlaikus svaigs un pazīstams – Latvijas sadrumstalotajā andergraundā panki vienmēr ir vērtība, un repa klausītāji daudz vairāk nekā citi ir atvērti troksnim un haosam. (Tiesa, līdz šim šie klausītāji bieži pulcējušies pretējās nometnēs). Reizē jaunais un zināmais skanējums palīdz doties līdzi Stepam ceļojumā pa viņa Rīgu un jaunību. Pa ceļam viņš notirgo dvēseli velnam, notirgo vielas ielās, un mazliet iepazīstina ar sevi.
Albumā šī iepazīšanās notiek vienlaikus divos līmeņos: pirmkārt, ar pašu Stepu, viņa bērnību un jaunību, kura paiet atraidījuma, nolieguma un trūkuma zīmē, līdz viņš iesaistās ielu dzīvē. Otrkārt, ar viņa Grīziņkalnu – rajonu, kur daļa pelna gramā un kur aiz katra krūma sēd nelabais. Šķiet, viena no albuma veiksmēm ir Stepa spējā klausītāju aizvest uz šo privāto elli, iezīmēt kādu latviešu hiphopā vēl neapgūtu fizisko un simbolisko teritoriju. Tā liek manīt, ka Stepa stāstam ir neskaitāmu līdzinieku, kuriem nav paveicies runāt pašiem savā vārdā.
Stepam izdodas abus stāstus stāstīt vienlaikus, jo albumā nav tukšu rindu, kas nedotu saturu, noskaņu, jēgu vai pančlainu. Steps iezīmē ielu principus, attiecības un savu vietu šajā ainavā tik veikli, ka klausītājam nav laika atslābt vai zaudēt uzmanību:
Jau kopš cāļa kājas mani brāļi radikāli
9līdz5
Vienus sita mājās, otri nerādījās īsti tajās
Ielās treniņi, kad stroikās slēpāmies no apsargiem un mentiem
Senčiem kaut ko iestāstīt bija neveiksmīgi centieni
Matīsa/Valmieras stūris, prostitūtas, kurām uzdauzīts mūlis
Un čaļi, kuri trepenēs duras
Trepene tāda mana
Klauvē pretējā logā, ja tīko pēc grama
Tobrīd par mazu biju, lai saprastu drazu
Mutere ments un uzmetējs sencis, nu ko lai saka?
Citiem mutere plencis un miris ir sencis, tāda daba
Vienlaikus vairākās dziesmās (Pakaries G-MIX, Zeme deg) parādās horrorcore elementi, kurus Steps līdz ar Hotti un xantikvariātu plašāk izvērš Helovīnu EP sērijā “Demonu dienas”. Šeit dzirdam to pašu elli, tikai apvērstām lomām – horrorcore reperi ir nevis tās pavalstnieki, bet valdnieki (“Dievs, Tava zeme deg / Un deg viss phony normie drips…”). Šī dualitāte dod albumam nepieciešamo līdzsvaru starp šausmām un vilinājumu – kāda vaina ellei, ja pats esi velns?
“Slikc sunc” ir albums, kas ieēdas ausīs uz palikšanu. Tomēr, tāpat kā albuma velns, arī klausītājs Stepam tuvojas vienlaikus kā svešinieks un kāds, kurš it kā izprot viņa “īsto sāpi” un “īsto stāstu”, kaut gan to iepazīst tikai caur dziesmām. Kā uzmācīgs pusaudzis, Stepa “Slikc sunc” nepārtraukti atgādina: Es esmu svešs zvērs, jūs nezināsiet, ko ar mani iesākt. Stepam ir taisnība.
Ieskats Stepa albuma “Slikc sunc” prezentācijā 05.08.2022. “Tu jau zini kur”. Foto: Aksels Bergs (Aksels Shot It)
Lasi Stepa “Slikc sunc” preses relīzi šeit: hiphops.lv/steps-slikc-sunc